Laiku nedrīskt izšķiest akmenim

Ko tu slēpies? Vai tev nav vientuļi vienam? Aiz tā aizsega šovakar?!
Retais tik bija ticis tev klāt. Es varu saskaitīt tos cilvēkus. Neviens neko daudz par tevi nezin. Tikai tā. Apmēram. Kāds izskaties. Un varbūt vēl kaut ko. Bet kas tevī iekšā? Ko tu diez slēp? Kas zin?
Es domāju. Kaut kas maģisks tur ir. Kaut kas īpašs. Valdzini ar savu spožumu. Es ilgi jau vēroju.
Bet pienāks tāda diena, kad atklāsies viss. Visu zinās par tevi. Nekas nestāv uz vietas. Dzīve iet uz augšu. Tuvāk tev.

Šonakt nerādi savu seju, Mēness. Es trīcu. Es centos ieraudzīt .. Vairs nē! Pietiks!
Taisu savu logu ciet. Bet, ja tomēr .. tomēr spīdēsi logā, es redzēšu. Tad es vēlreiz padomāšu. Tagad vairs ne.

pavadījums: viņi izdejoja vasaru

Tieši gadu atpakaļ tevi pirmoreiz satiku. Mūs iepazīstināja, mēs runājām un smējāmies par viens otra dīvainībām.
Atceros, kā gājām dejot. Un tu tikai smaidīji. Tik ļoti, ka ritmu zaudēji. Likās, ka dzirdi pavisam citu mūziku. 
Smaidīji un tieši acīs skatījies. Tu vienmēr skaties acīs. Un man kļūst bail. Tik brūnas, tik dziļas .. Stundām varētu nenovērsties, bet jau tad tā kautrīgi ..
Līdz gaismai, līdz pēdējai melodijas notij, līdz saplēstām kurpēm dejojām. Un atceros, cik silts rīts tas bija. Un man pat ieminēties nevajadzēja, lai tu pavadītu. Pretī saulei, pretī jaunai dienai, aizmirstībai uz mājām, lai ar priecīgu sajūtu sirdī, ar smaidu aizmigtu.

Un, pēc gada, šodien es atkal tevi satiku un nepazinu. Tik skumjās acīs es ielūkojos. Lūdzošas tās skatījās manī .. Draugs, pirmajā izdevībā vedīšu tevi zaļumos dejot, lai atkal tu smaidītu!

Miniatūra "Satikšanās"

No novembra un decembra man atmiņā mūžam paliks viena sirdij silta tikšanās.  

Tikšanās, kurā mēs gājām pa blāvi izgaismoto Pionieru ielu, cauri mazliet apsnigušajam pilsētas rātslaukumam uz mūsu jau iecienīto, mājīgo kafejnīcu. Tajā piparmētru tēju kā ierasts. Taču jau tad likās šis vakars dīvains. Pretī sēdēju Tev apjukusi. Atmosfēras saviļņota un domu tukša. Es pamanīju Tavas lieliskās manieres, analizēju katru žestu un vārdu.

 

Turpinājām iet pa baisu nostāstu apvīto Rīgas ielu. Un man nebija ar Tevi kopā ne drusciņas bail. Tā mierīgi līdz pontontiltiņam, kuru sals brakšķināja, no kura pīles skaitījām. Tur sirds atkal sažņaudzās, atgādināja apstāties. Es pretojos sev un stāvēju uz vietas, tilta vidū, nezinādama, kāds būs turpinājums. Bet Tu saprati un zināji, ko tas nozīmē. Tu paņēmi mani aiz rokas un vedi pāri tiltam. Mēs pirmoreiz tik tālu bijām gājuši. Viss no otras puses. Tevis apņemta man pilsēta likās, stipru un drošu mūru ieskauta, no vidus zaļgans enerģijas starojums. Un koki, tie vienreizēji izdaiļoja upes krastus. Izskatījās pēc pasakas, kuru nelasa, bet gan uz kuru mūžīgi varētu lūkoties. 

 

Mēs iegājām pār, salīdzinoši ar pontontiltiņu, varenāko Mēmeles tiltu atpakaļ pilsētas sirdī, nogriezāmies un gājām atkal pa Rīgas ielu, tikai uz to pusi, kur kopā vēl nebijām devušies. Es vedu Tevi uz vietu, pie upes, no kuras pavērās brīnumains skats uz tiltu, uz to ceļu pa kuru tikko bijām gājuši. 

 

Un tad, Tava skatiena sekota un roku vaļā nelaista, es sapratu, ka no sirds esmu iemīlējusi Tevi un Bausku, ka skaistums ne tik tajā, kā mūris izskatās, bet arī tajā, kā tas liek justies.

Neaizmirsīšu, jo nemaz nevēlos aizmirst

 Kā es dievinu tos cilvēkus man apkārt, kas smaida un spēj būt pozitīvi. Nemainīgi.

Vislabāk palīdz pret .. visu. Visām raizēm. Smaidīt, smaidīt. Tik silti kļūst :)

Diāna sakārdināja. Gribas pūst burbuļus. Nenormāli gribas. Īpaši pie Ewert and The Two Dragons dziesmas There's Only Love.

Un vēl gulēt zālē. Visu dienu gulšņāt visur kur. Slinkot. Kopā. Visu šo nakti par to vien sapņoju.

Jau iedomājos vasaras dienu pie upes, uz Uzvaras blokiem, zālītē, šūpuļtīklā, uz riteņa. āaah. Sailgojiens.

"Ja mīl, tad mīl ar sirdi, bet laikam nepareizi likās. 

Visādi šodien mīl. Un ko tik nemīl?!

Bet man tā mīlēšan, šķiet, kaut kā citādi iet. Mīlu tik dažu (īpašu) .. Lai arī dažus, bet nu ļoti.

... es jau domāju, ka ar vārdiem labāk nejokoties. Tie ir kā belziens pa aci. Sāp un atpakaļ ar nepaņemt ..." 

.. paņem manu delnu un saka: 

"Tev aukstas rokas, taču sirds gan karsta."

Dziediet!

Biju es uz izrādi "Ziedonis un visums"(saite) un tagad, tikai pēc pāris dienām, atskārtu, ka man ļoti patika. Aizgrāba pa īstam. Nē, nu protams! Taču Imants Ziedonis. Asprātība un inteliģence. Klanīties viņa priekšā. Visiecienītākais man no rakstniekiem.

Un tā, jo vairāk eju, meklēju un iepazīstu, jo vairāk spēka rodu ..
Jo skaidrāk zinu, ko gribu es panākt un sasniegt. Dāvāt no sevis pasaulei. Latvijai. Nezinu kāpēc, bet pats svarīgākais šobrīd man dzīvē ir dot. Balstīt, darīt, lolot, labot, lai arī pašai brīžiem no šī visa kaut kas trūkst.
Varbūt arī tāpēc ..
Jo nopietnāk pieeju, jo skumjāk man paliek. Cilvēces attieksme kopumā ir stipri nievājoša, vienaldzīga. It kā neatbalsta, bet, šķiet, patiesība slēpjas tajā, ka darīt labu nav nemaz tik viegli. Gan garīgi, gan dažkārt arī fiziski. Arī radošam nu dien ir jābūt. Idejām, komandas garam un vēl un vēl ..
Taču es savam, citu teiktajam, NAIVAJAM mērķim ticu līdz sirds dziļumiem. Un zinu, ka visiem palīdzēt viens cilvēks nevar, bet, ja vienam vien - jau pasaule ir labāka.

Tā es naiva staigāju pa zemes virsmu. Un domāju, ko darīt. Problēma tik manī viena vienmēr bijusi - gribu es uzreiz lielu kalnu gāzt, bet tā laikam lietas neiet. Vispirms izzināt, kā ..

Uzdāviniet man lūdzu šo Imanta Ziedoņa biogrāfisko multimediju DVD (saite) 
un šo te arī -  Imanta Ziedoņa klausāmgrāmatu "Kukainīt, re, kā saule spīd"(saite)
Jauna apmātības ēra ir sākusies!

Sasodīts, tik daudz labu domu tiek aizlaists vējā. 

Nekad vairs tās atpakaļ neatnāk. 

Un vēl sliktāk .. tā tapusi par ikdienu.

__________________________________________________

Kukainīt! Re, kā saule spīd! Iemācies sauli, kukainīt! 

/I. Ziedonis/

 Vienu rītu es celšos un iešu uz jūru. Es gaidīšu sauli. Sveikšu to un iemūžināšu.

Chicane - Early 

 

My favorites

Neesmu ne īsta patriote, ne optimiste - reāliste

Tu sēdi un piere tev saraukta. Un tad tu nenoturies un jautā:
''Kāpēc tā? Kāpēc tik salta un kāpēc dusmas? Kas tevī plosās?'' 
Nemaz par jautājumiem nebrīnos. Ne viens vien jau paspējis uzdot tos. .. Ir arī atbilde, bet ne no tām īsajām  un konkrētajām.

"Man riebjas. Man riebjas attieksme, kura ieperinājusies visos latviešos, dažos mazliet un citos ļoti. Dēļ krīzes jeb problēmu problēmam. Nauda, veselība, bezspēks, motivācijas trūkums, pesimisms, dusmas, slinkums. Nu jā, katram uznāk, arī man biežāk nekā vēlētos, taču es nevaru ciest, ka uz viena no tiem uzsēžas un nekāpj nost. Neko nedara, čīkst, pat sapņu pilis nebūvē. Āaaaah, es nepārtraukti štukoju, kur ielīst, lai būvētu sev spožāku nākotni un veidotu pieredzi, lai dzīvē pēcāk vieglāk sisties. Nē, nu protams, ne pa ķeksi sev nevajag līst. Izošņāt visu, sev vajadzīgo, apsvērt piedāvājumus, uzrakt pašam kaut ko vai vēl labāk jaunu izveidot.

Bet nē, es dzirdu, 'pff, es negribu, man nevajag, man neinteresē, man nav laika'. Pie velna, ko tad dara!? Nu labi, ir jau aktīvisti, kas jau kaut kur ir iekšā, bet, cik trakoti daudzi sēž mājās un blenž TV, čato vai piektdienas, sestdienas noballē, ka atķerties līdz pirmdienai nevar. Neteikšu, ka man tā nepatīk. Patīk, pabaudu, bet pat tad es domāju, vai tas man ko dos. Kaut neviltotu prieku? Draugu? Laimi? Un vai tā ir dzīves jēga?

Šodien vēl skolotāja teica, ka strīdēties raudāt šai dzīvē nekā dēļ nevajag. Nu cmon', brīžiem šķiet, ka asaras un sava viedokļa aizstāvēšana ir pēdējās cilvēciskās atliekas mūsos. Pat veikalā vairs reti kurš palūgs, lai palaiž. Drīzāk tā vienkārši ar savu groziņu iedurs mugurā un aizstumsies tālāk. 

Un tā nekā negribēšana, nedarīšana. Es zinu. Visas ambīcijas kaut kur noglabātas labākiem laikiem. Nu tak, kāpēc? Tie labie laiki tad tā arī nepienāks. Ir jādara, savi sapņi jāīsteno un, ja tie liekas pārāk tāli, tad jādala pa daļām. Pa maziņam, taču ar tik daudz var sasniegt. 

Ak jā, es dusmojos. Uz valdību, uz sevi, kad slinkums, kad nesanāk, uz attieksmi. Vai dieniņ, kur es tik pareiza?! Klikšķis man. Bet nu zini, es neienīstu nevienu individuāli, es tik ienīstu to, kas pēc maniem uzskatiem galīgi nav labs. Un tev jau vajadzētu zināt, ka tiecos uz ideāliem. Gandrīz vienmēr. Tāpēc darīt, citādi nekas labs negaida ne pašus, ne mūsu dzimteni. Katram taču būs kāds iemesls kā dēļ ..

Atkal man ir sakāpinātas emocijas, varbūt tāpēc es kļūdos, bet tiešām ne tikai domās, bet uz ādas ez to jūtu. Pilnīgi nelabi metas. Piedāvā tik kaut ko, paskatīsies uz tevi kā muļķi un vēl pakritizēs. Nezinu, man gan liekas, ka pat tagad, kad neklājas Latvijai labi, ir kur darboties. Kaut sākumā neko daudz nedod pretī, taču tā tomēr ir pieredze un smuki punktiņi CV.
Nu tā es šobrīd dzīvoju. Uz lapiņu lapiņām visādi projekti. Man liekas forši. Es zinu, ko gribu, un eju uz to, kā jau teicu, pa maziņam un varbūt pat pa apkārtceļiem, bet eju. Un priecājos par tiem, kas saka, 'o malacis, es arī gribu, labprāt pievienojos, kāpēc ne' utt. 

Nedaudz pozitīvākiem taču vajag mums būt, tak pavasaris. Pavasarī cilvēks alkst pēc svaigā ... nu lūk, darīt vajag. Priecāties vajag. Un baudīt. 

Es nepārdomāšu .. "

Man smaržo. Man pavasaris. Es mīlu to. Ar ausīm, acīm, ožu, ādu un sirdi.

Šonedēļ iet pirmā nedēļa jaunajā ..
Ir darbs. Ir jogvingrošan. Vienu nakti līdz trijiem nosēdēju pie darbiem. Trieciens un hello bezspēk. Acis miglojās un krīt ciet pat ejot. Bet nu, rīt es atpūtīšos, tā vismaz to dakters sauktu.
Šodien biju slimnīcā. Man nepatīk slimnīcas, lai arī visi tur man smaida pretī un vienmēr labprāt parunājam, kā esmu izaugusi un kā mammai iet. Bet man nepatīk. Vairs. Un es raudāju. Bet ne par sevi un ne bēdu asaras. Nē, nu varbūt arī bēdu. Sirds aizvien sažņaugusies, tas kamols .. jā arī tas elpu rauj ciet.
Redzēt Jāni tik vārgu ... sāpes un dusmas mani pārņem. Kā gribētos, lai es varētu, ko darīt, lai atkal mēs varētu iet uz pilskalnu, lai varētu stāstos klausīties, lai ir prieks. Tā, kā, kad maza biju .. Vienmēr nostaļģija, kad tiekamies. Un aizkustinājuma asaras. Es novērtēju šī mīļā cilvēka devumu man. Tāds pozitīvisms, tāds prāts, ass un radošs. Paldies. Un kaut veselība viņam ātrāk atgrieztos rāmjos.

Ai, atkal tās birst straumēm ..
Kaut būtu es rakstniece, kaut būtu man laiks. Es sarakstītu par viņu grāmatu.

Plosa sirdi

 

ārpus manām robežām

.. tiešām kaut kur, kur saules vairāk, kur smaržo spēcīgāk, kur smaidīgāki, kur pavasaris. visur. 

:)

'ejot prom,es teicu, ka beidzot dzīvē atgriezīšos. jā,visi supervaroņi ir atpakaļ,bet pie velna viņus,man nevajag. man vajag tevi! atpakaļ.'

Tauriņam salauzti spārni

Listening: Youtube - Yael Naim - New Soul

Varētu skatīties mūžīgi. Tik nu jau nav pieklājīgi. Neesmu tauriņu stadijā vairs.
Bet aizvien. Tavs smaids ar visām smaida bedrītēm vaigos tik sirsnīgs, un acu skatiens silts. Tā vien gribas pieiet, iekniebt vaigā un mīļot līdz miegam, kā omītes mēdz to darīt.
Pie Tavas krūts atkal piekļauties, lai zūd bailes, skumjas un steidzīgā ikdiena. Tik Tavs apkampiens ienes tādu siltumu un jau piemirsto drošības sajūtu. Un vēl. Ar Tevi visas domas mēdz pazust miglā. Tā, ka tukšums vien. Visa mana filozofija brīva, kā nebijusi. Savādi. Varbūt rada vietu jaunām domām, idejām, gudrībām un harmonijai?!
Žēl, ka vairs tā nav. It kā būtu kas atņemts, it kā pazudis būtu draugs.

Un šī galīgi nebūtu mana atdzīšanās kaislīgā mīlā. Nē! Bet nu tomēr atdzīšanās :
Ar Tevi ir tik labi. Klausīties, runāt, saprast. Saprast, ka nesaprotu, ka visu apgāzt kājām gaisā spēj, saprast, ka uzticos, ka gribu zināt Tevi. Šķiet, daudz iemācījusies būšu. Tavas ārpusrāmju domāšanas pēc, gudrības, manieru un piemīlīguma pēc. Negribas, negribas, negribas .. pa visam laist prom. Paliec! Gribas paspēt vismaz savas kļūdas izlabot.

Zemapziņa ieklausās manī

Smaidu, smaidu, lidinos un nav itin nekādu domu galvā. Ja nu vienīgi, ka rīt novada olimpiāde. Bet tas ar tā. Par to domāšu vairāk rīt. Esmu noskaņojusies darbam, atpūtai, priekam un sirsnīgumam. Vispārīgi. Uz ilgu laiku.
Pietiks sevi ar negācijām spiest pie zemes. Lai arī sirdī kāds ir ieciklējies, ļaušu tur tā uzkavēties līdz nākamajam pavērsienam. Līdz izmešanai, lai kam citam atbrīvotos vieta. Vai arī .. Nē, nav jēgas klāstīt neticamo. Būšu reiz reāla.
Sajūta, ka mākslīgi, man nemanot, enerģija iekšā ietriekta. Un tā, ka nezinu, ko darīt, terorizēju tik K., lai kaļ plānus un rauj mani laukā kaut divos naktī. Visvairāk jau sapņi mani dzīvu dara. āaah. Ar saviem vārdiem tos pat apstāstīt nevaru. Tik ideāli un tomēr īsti. Viss, kā manā ikdienā, tik ar krāsām vairāk kā vasarā. Visi man .. saistošie. Un vēl zemapziņa kādu joku atklāj, ka es tik par sevi pasmejos vien. Un tik patīkami, ka pagaidām guļu tik, cik vien iespējams. Bet nu jā, atkal jau atzīstu, ka figurē tik viens, lai arī, kā negribētos, jo vienīgais, kas galvu vēl jauc. Un gribētos ..
Tas viss jau sāk atgādināt mani. Visu pieņemu. Esmu gatava mesties iekšā. Nav iemeslu teikt nē.
Un kur vēl lielāku prieku, laimi, kā būt harmonijā. Ar sevi. Un vēl kādu.
Vai tā varētu būt, ka  esmu savākusies, ka esmu atpakaļ? Bet varbūt tas tik maldinošs iespaids saulainās dienas dēļ? Par to vēl nebūs spriest. Manīsim, kā būs rīt parīt un nākošnedēļ.

Tie Sarežģītie palīdz atrast pašai sevi ..
Tiek meklēts pamats un stabilitāte. Vēl Īstais. Pieaudzis. Ne zaļš. Un tas nav slikti. Taču ne manos gados.
Es vienmēr esmu domājusi sev pa priekšu, kā jau meitenes no mazotnes par vīriem, kāzām, bērniem, mājām. Tā es tagad par plāniem ..
Ir mega plāni, ko pēc vidusskolas īstenot. Vērtīgi un gana labi. Vēl laiks. Lai citi notic un, galvenais, es pati. Noticu, ka varu. Saprotu, ka gribu.
Nopietnība.
+ NOSTAĻĢIJA šim vakaram.

Un mani sapņi kā dzīvi. Katru rītu ar pārsteigumu mostos. Tik daudz jauna, interesanta un koša man apkārt. Un vēl es pati sevi no malas ...

Ar pusi no sevis iekš pavasara

Atlika piedot mazlietiņ košumu sev.
Un es sapratu. Pēdējā mirklī, kad jau saļimusi uz grīdas raudāju par niekiem. Tā to visu garo laiku nebiju es.
Ak kungs, kas mani tā mainījis? Pat nevaru pateikt īsti kā. Un Kāpēc?
_____________________________________________________________________

 Vienaldzība. Viss liekas novazāts netīrs un jau prasts. Jūtu jūtas nesaprast. Nezināmās sāpēs saslēgta sirds, kas žņaudz to ar katru dienu spēcīgāk, tā it kā tā paliktu aizvien pilnāka. Un varbūt arī.  ..tomēr laužas ārā pēc krāsām, smaidiem, smiekliem.
Arī pēdējais pie kā ar visām varītēm ķēros klāt nu tiek laists vaļā, jo jēgas vairs nav. Atlicis tik pavasaris. Jau par katru peļķi un atkusušo zemes pleķīti priecājos.
Un, nē! Es negribu būt tāda kā agrāk un vēl vairāk - kā tagad. Labāka. Cilvēkam ir jāmainās un pašam līdzi jāseko. Tas nozīmē vienu.
Jauns sākums. Tā mamma reiz bija lasījusi, ka ik pa septiņiem gadiem cilvēks krasi savu dzīvi maina. Un ja padomā, tad šis gads ir īstais. Kopš 2006. jau laiks pagājis.

Princese Noslēpumainība savā Intrigantes valstībā

Nuu nuu, Rihanna! Tevi sit pušu ar tevis pašas dziesmu ..

Pavasari, mīļais!

Šalc silts vējš. Smaržo pēc pavasara. Cenšos apjaust. Ir pirmais maijs, un laiks atvadīties no skursteņa elpas garaiņiem līdz rudens drēgnajiem vakariem, kad atkal aukstums piezagsies sākumā tik pirkstu galiem, kad saules gaisma mums tik pusi no dienas būs dota.
Taču pa vidu sirds mīlētā un miesas kārotā vasara. Jau jūtu, kā viņa steidzīgi pošas šurp, lai noglāstītu mūsu sailgojušās sejas, lai, atvadoties no pavasara, satricinātu zemi ar pieneņu pūku dejām.
Es gaidu, putnu balsīs klausīdamās, un atceros, kā ar piena krūzi vienā rokā un oranžo bļodiņu otrā - nakts stundā pēc zemeņu smaržas vērptajiem tīkliem skrējām uz dārzu baudīt ..
Kā mēs skrējām, tā arī laiks skrien, jāspēj no visa ņemt, cik spēka, kā ods sūcot asinis. Ods zin, ka viņu reiz piebeigs, un mēs zinam, ka nedzīvosim mūžīgi.

Pārsteigums!

Tev, Piemīlīgais: Iemācies! Izstāsti, lūdzu! Tā, lai nav lieki vairs jādomā. Jo uz mani tik vārdi darbojas un nekas cits.

Es sēžu nesatricināmā gaisotnē. Tādēļ nemiers ir iekšā manī. Atkal. 

 Tā tad, kad jūtās, ka kaut kam neesmu pielikusi punktu. Es nemāku likt punktus, man bail no tiem. Es vēlētos, lai nekas nekad nebeigtos. Mani biedē pārmaiņas. Man patīk pārmaiņas. Un vienmēr pēc jauna alkstu, taču, lai kas jauns varētu sākties ir jānobeidz kas cits. Jā!

Bet varbūt es negribu to visu beigt. Tik spiedīgi. Nēeeeeee, es negribu. Lai liek punktu Viņš. - Tādēļ, ka es pati vislabāk sevi mānu. Es iztēlojos, ka punkti nav punkti. Tie tikai iepauzē. Bet, patiesībā? Tā nemaz nav.

Pietrūkst. It kā cenšos, cik spēka pretoties. Bet, kā var pretoties, ja to nemaz nevēlies? Pretojies tik tādēļ, ka vajadzētu ...

#Un es jau teicu, ka neprotu tos likt, drīzāk, neņemu vērā. Un tas nenozīmē, ka atzīstu savu nemākulību. Es atzīstu, ka negribu - . !!!

... un es nevaru izskaidrot kāpēc! varbūt nevaru

Zini, ka gribu tevi apmānīt, sakot, kaisli bez solījumiem un saistībām?!

Mamma šodien teica, ka es kādreiz domas varētu paturēt pie sevis.
Bet tā jau tik mājās, jo visur citur mute jātur ciet [tas tā nedaudz pārspīlējot].

Filmai "Labā sieviete" tagad reklāma. Puisis, kas Megā iemīlējies teica, ka vīrīetis sievietei nevar būt tikai draugs.
Ja, tiešām??! Personīgi, es cenšos.

Sestdienas dienā esmu mājās un nekur citur negribu būt. Šodien daudz domāju. Gribas, ko pamainīt. Ko labu izdarīt. Tas man vienmēr, kā sevis apmierināšana bijis.
Sāku iet uz sestdienas lekcijām, precīzāk, pie Vaišļas. Interesanti. Daudzsološi. Dabūju kameru. Ir tikai jāsāk.
Tik jūtu, ka nav labi. Darbi jau plūst pāri man, bet rokas neceļas. Pēdējās dienās nav spēka. Tirpas skrien pār muguru, auksti sviedri sitās, galva smaga griežas, kājas ļodzās, pleci un kakls galīgi stīvs. Taču mana attieksme vismaz ir izkristalizējusies. Lai gan tik no vakarnakts, drīzāk no šī rīta.
Naktī atbraucu mājās, brīdī, kad citas reizes būtu palikusi un tik nakti sākusi izvest. Sapratu, ka man tā negribas, tā man nepatīk, tā es neesmu savā varā. Pār mani nevaldīs nevien cits ... nē, nevaldīs neviens, kas nedarīs laimīgu. Pirmais solis.
Un ir vēl pārītis nesakārtotu lietu. Taču manī nekad nav bijusi kārtība. Un haoss man patīk, bet arī tas jāpamaina.
Un es aizvien gribu riskēt un nelaist prom. Zinu, ka tā sevi par muļķi padaru, ka tā dēļ veltīgi dumības daru. Bet es gribu visu vai neko. Gribu savu mierīgu haosu. Es gribu vienu vienīgu. Jā, tomēr. Bet. Bet nezinu vai vajag .. Un mīlestību man vispār nepieminiet. Gribu veidot kaut ko veci jaunu un nezināt, kā to sauc. Vai tā tā pati mīlestība, vai plika kaisle, vai draudzība?!

Viss pārāk ātri griežas, man no karuseļiem slikta dūša metas.
_________________________________________________________

 Kopā savilkums:

Es gribu aprecēt un būt uzticīga vienai dzīves morālei. Būt nelokāma. Tas ir tas ar ko reiz lepojos. Lepošos atkal.
Vislabāk būt atšķirīgai.
Haosā ir sava vieta kaifam, attiecībām un .. un .. man nav ne jausmas. Ja ir kāds, kura dēļ darīt, tad sagāzīšu kalnus un kaut vai būšu Muhameds.

Jā, laikam tomēr esmu slima. Norakstīšu šo uz blakusparādībām.

Cik multenītes bija foršas .. mm  

???

rakstu, rakstu, rakstu .. iezīmēju, izdzēšu. paliek vieglāk.

kaut ko ļoti gribas, taču, pirmkārt, galva ir pārpildīta ar domām - prāts nespēj tās apstrādāt, tāpēc arī 'tas, ko ļoti gribas'  kavējas, nerealizējas un, otrkārt, es neesmu īsti pārliecināta par to, ko es tik ļoti vēlos.
NEIZLĒMĪBA mmmh ..
STRESS arī

bet pēc 7.02. es atkal būšu iekšā dzīvē :) vismaz centīšos.

Everybody needs somebody.
   You're not the only one.

20. janvāra neizpratne

Kopš barikādēm pagājuši 20 gadi. Tikai. Un, ja tagad būtu jāiet  .. vai maz kāds ietu? Vai tas maz būtu tautas vienotības pēc? Lai aizstāvētos?

Es iedomājos, ka jaunie ietu, jā. Es arī. Bet ne kā toreiz. Būtu vēlvienas 13.janvāra izpriecas. Savu bravurību izrādītu, tā teikt patriotismu, aktivitāti politikā.
Un pārējie? Diezin vai. Nav realizējies viss tas, kā dēļ viņi naktīm sala. Ir brīvība. Tā, protams, dārga. Bet nu kā nemākam, tā nemākam to izmantot. Mēs varētu būt valsts - zelta bedre, bet nē, mēs esam bedrē iekšā.
Ir tik interesanti klausīties, uzzināt katru reizi, ko jaunu. Es paklanos to cilvēku, viņu drosmes priekšā. Taču skumjas pārņem. Tā vienotība, kas no Ulmaņlaikiem līdz barikādēm, līdz 21.gs. bija, vairs nav. Jauna, citāda, dīvaina paaudze.

_________________________________________________________________

Šodien panesās runāšan.
Ir attiecības. Ir mīļais cilvēks. Attiecības izjūk. Pret 'mīļo cilvēku' tev vairs nav itin nekā skaista, tik greizsirdība. Ienīsti to, ka čubinās ar kādu citu, ka iemīlas pa jaunam. Uz to noskaties, zobus griezdams, galīgi uzvilcies. Tā būs tad
greizsirdība, ja? Kā citādāk to nosaukt?

  Jābūt godīgai. Pirmkārt, pašai pret sevi. Nevar ļaut vaļu pašaizsārgāšanās instinktam. Nevajag ar veltīgām cerībām dzīvot, dārgo laiku tērēt. Jādzīvo ar kaisli. Jāklausās priekā. Jāskatās bailēm tieši acīs. Jāķer veiksmes smarža. Jāatvadās no liekā .. jāatver acis - jāierauga pasaule, kas jau gaida.

TAGAD IR LABI. LABI TĀ. freedom :)

 vaļa dabiskumam. vairs neko samākslotu, neko sasteigtu ..

I ♥ poppy flowers

Droši varu teikt, ka pirmā reize, bet vai pēdējā?!

 14.,15.,16.,17. JANVĀRIS

Patiesībā man tagad vajadzētu rakstīt domrakstu par Skalbes (sor K.sajaucu;D) pasakām, spriedelēt, kāpēc tās esot tik labas.
Taču es rakstu tikai tāpēc, lai atzīmētu šīs brīvdienas. Ir man tāda tendence piemirst interesantus atgadījumus un īpaši tad, kad jautā. Tad parasti nekā forša nenāk prātā.

Kādi pieturas punkti jāuzraksta, lai ir pie kā pieķerties:
Bet nu jā, lai paliek, neizcilāšu pa sīkumiem to patiesību, kuras dēļ brīvdienas izvērsās, ievilkās tik jautras, bļēņām pilnas. Jāatceras tik tas, kā aizbraucu mājās, kā nemiers mani tramdīja visu noskaidrot un kā braucu atpakaļ izzināt.
Uzzināju. Un tad ieejot pa party dzīvokļa durvīm, savaldīju asaras un sāku smieties līdz, sāku apspiest visu. Būtu muļķīgi raudāt viņa teiktā NEKĀ dēļ.
Tā nu es piebiedrojos pie kokteilīšiem, arī balkonā. Tā it kā spītējot. Un tad beidzot tā sajūta, kad ir vienalga. To es visvairāk gaidīju. Jā, un pēc tam uzmācās miegs, heh. Agrā rītā pamodos un skrēju ar pinkainiem matiem, izplūdušu tušu prom. Uz autoostu, uz mājām.
Viss atgriezās. Es atkal bēgu, es braucu prom. Aukstums saldēja visu un dzina arī skumjas virsū, bet mēs jau bijām ceļā. Ceļā uz aizmirstību. O jā! Tā māja, tabakas smarža istabā, alko indīgakajās krāsās, manas mīļās. Un tad pažobelē pāris dziesmas, kuru laikā smieklu vētras dēļ visu sagāzām. Tapa idejas. 2:00 naktī. Nedaudz samelojoties, šoferis gaida jau lejā, lai vestu mūs viņaprāt mājās, bet nē, izkāpām no vienas mašīnas, iekāpām citā. Un tad es lāga neatceros. Nē, nu labi. Dziedājām skaļi, skaļi, braucām nezinu kur, un izrādās man esot akcents, he. Tad vēl šampji meitenēm. Vēl šis tas. Kaut kur skrējām un kaut ko dzirdēju, ka mani aizvedīs mājās un tad es pamodos, sāku smieties. Sabijos, jo vēl kāds smējās blakus. Es tak biju mājās, savā gultā. Laikam tomēr nē. Kitija. Es biju pie viņas. Līdz asarām, pārrunājot. Filma bojāta. Viena otrai to labojam.
Nākošās dienas tikpat interesantas.

Bet tagad es saprotu. Dullās meitenes. Paveicās, ka mums ir tik labi draugi.
Bet es arī nenožēloju, tik nesaprotu, kur to fingāli zem acs esmu dabūjusi.
Un vēl viens stāsts varētu būt par to, ka es Rūčumiņu atkal satiku. Man slinkums. Un viņa tāpat zin, ka es viņu neaizmirsīšu, kā varētu notikt ar šo weekendu.

Nepārlasīšu. Slinkums. Daudz spēka paņemts. Skumju smaka ar kaut kur te virmo. Vairs tām neliegšos pretī. Lai ņem mani. Tās jāizdzīvo. Viss jāizdzīvo, ko dod.

Uz dzīve

Atklātība. To es mīlu pat tad, kad tai būtu jāsāpina. 

Un man vienalga .. es nenožēloju, ka tērēju laiku gan viņa, gan savu, es nenožēloju darīto, un esmu aizvien tikpat labās domās. Cilvēks varētu būt arī gana labs draugs. Es to pieņemu, ja vien tās nebija tukšas runas.

Tik viens jautājums neizskanēja : Vai viss, kas bija, bija īsti? 

Nu un jā, nesēdēšu pie televizora, neskatīšos raudulīgas filmas un nesildīšu saldējuma bļodu. Es pa vecai manierei. Visīts, draudzenes un ballīte. Otro dienu pēc kārtas. mm Ciao.

 

I think about it every night and day ..

.. about my life

______________ MY FAVORITE _____________

______________ CHILDHOOD _____________

_______________ DREAMS _______________

_____________________NIGHTS__________________

 

____________________ HABITS ____________________

________________ LOVE ________________

___________________________________________

 

________________________________________

 

________________________________________

.. don't forget who you really are .. :p