Kopš barikādēm pagājuši 20 gadi. Tikai. Un, ja tagad būtu jāiet .. vai maz kāds ietu? Vai tas maz būtu tautas vienotības pēc? Lai aizstāvētos?
Es iedomājos, ka jaunie ietu, jā. Es arī. Bet ne kā toreiz. Būtu vēlvienas 13.janvāra izpriecas. Savu bravurību izrādītu, tā teikt patriotismu, aktivitāti politikā.Un pārējie? Diezin vai. Nav realizējies viss tas, kā dēļ viņi naktīm sala. Ir brīvība. Tā, protams, dārga. Bet nu kā nemākam, tā nemākam to izmantot. Mēs varētu būt valsts - zelta bedre, bet nē, mēs esam bedrē iekšā.
Ir tik interesanti klausīties, uzzināt katru reizi, ko jaunu. Es paklanos to cilvēku, viņu drosmes priekšā. Taču skumjas pārņem. Tā vienotība, kas no Ulmaņlaikiem līdz barikādēm, līdz 21.gs. bija, vairs nav. Jauna, citāda, dīvaina paaudze.
_________________________________________________________________
Šodien panesās runāšan.
Ir attiecības. Ir mīļais cilvēks. Attiecības izjūk. Pret 'mīļo cilvēku' tev vairs nav itin nekā skaista, tik greizsirdība. Ienīsti to, ka čubinās ar kādu citu, ka iemīlas pa jaunam. Uz to noskaties, zobus griezdams, galīgi uzvilcies. Tā būs tad
greizsirdība, ja? Kā citādāk to nosaukt?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru