Droši varu teikt, ka pirmā reize, bet vai pēdējā?!

 14.,15.,16.,17. JANVĀRIS

Patiesībā man tagad vajadzētu rakstīt domrakstu par Skalbes (sor K.sajaucu;D) pasakām, spriedelēt, kāpēc tās esot tik labas.
Taču es rakstu tikai tāpēc, lai atzīmētu šīs brīvdienas. Ir man tāda tendence piemirst interesantus atgadījumus un īpaši tad, kad jautā. Tad parasti nekā forša nenāk prātā.

Kādi pieturas punkti jāuzraksta, lai ir pie kā pieķerties:
Bet nu jā, lai paliek, neizcilāšu pa sīkumiem to patiesību, kuras dēļ brīvdienas izvērsās, ievilkās tik jautras, bļēņām pilnas. Jāatceras tik tas, kā aizbraucu mājās, kā nemiers mani tramdīja visu noskaidrot un kā braucu atpakaļ izzināt.
Uzzināju. Un tad ieejot pa party dzīvokļa durvīm, savaldīju asaras un sāku smieties līdz, sāku apspiest visu. Būtu muļķīgi raudāt viņa teiktā NEKĀ dēļ.
Tā nu es piebiedrojos pie kokteilīšiem, arī balkonā. Tā it kā spītējot. Un tad beidzot tā sajūta, kad ir vienalga. To es visvairāk gaidīju. Jā, un pēc tam uzmācās miegs, heh. Agrā rītā pamodos un skrēju ar pinkainiem matiem, izplūdušu tušu prom. Uz autoostu, uz mājām.
Viss atgriezās. Es atkal bēgu, es braucu prom. Aukstums saldēja visu un dzina arī skumjas virsū, bet mēs jau bijām ceļā. Ceļā uz aizmirstību. O jā! Tā māja, tabakas smarža istabā, alko indīgakajās krāsās, manas mīļās. Un tad pažobelē pāris dziesmas, kuru laikā smieklu vētras dēļ visu sagāzām. Tapa idejas. 2:00 naktī. Nedaudz samelojoties, šoferis gaida jau lejā, lai vestu mūs viņaprāt mājās, bet nē, izkāpām no vienas mašīnas, iekāpām citā. Un tad es lāga neatceros. Nē, nu labi. Dziedājām skaļi, skaļi, braucām nezinu kur, un izrādās man esot akcents, he. Tad vēl šampji meitenēm. Vēl šis tas. Kaut kur skrējām un kaut ko dzirdēju, ka mani aizvedīs mājās un tad es pamodos, sāku smieties. Sabijos, jo vēl kāds smējās blakus. Es tak biju mājās, savā gultā. Laikam tomēr nē. Kitija. Es biju pie viņas. Līdz asarām, pārrunājot. Filma bojāta. Viena otrai to labojam.
Nākošās dienas tikpat interesantas.

Bet tagad es saprotu. Dullās meitenes. Paveicās, ka mums ir tik labi draugi.
Bet es arī nenožēloju, tik nesaprotu, kur to fingāli zem acs esmu dabūjusi.
Un vēl viens stāsts varētu būt par to, ka es Rūčumiņu atkal satiku. Man slinkums. Un viņa tāpat zin, ka es viņu neaizmirsīšu, kā varētu notikt ar šo weekendu.

Nepārlasīšu. Slinkums. Daudz spēka paņemts. Skumju smaka ar kaut kur te virmo. Vairs tām neliegšos pretī. Lai ņem mani. Tās jāizdzīvo. Viss jāizdzīvo, ko dod.