Pavasari, mīļais!

Šalc silts vējš. Smaržo pēc pavasara. Cenšos apjaust. Ir pirmais maijs, un laiks atvadīties no skursteņa elpas garaiņiem līdz rudens drēgnajiem vakariem, kad atkal aukstums piezagsies sākumā tik pirkstu galiem, kad saules gaisma mums tik pusi no dienas būs dota.
Taču pa vidu sirds mīlētā un miesas kārotā vasara. Jau jūtu, kā viņa steidzīgi pošas šurp, lai noglāstītu mūsu sailgojušās sejas, lai, atvadoties no pavasara, satricinātu zemi ar pieneņu pūku dejām.
Es gaidu, putnu balsīs klausīdamās, un atceros, kā ar piena krūzi vienā rokā un oranžo bļodiņu otrā - nakts stundā pēc zemeņu smaržas vērptajiem tīkliem skrējām uz dārzu baudīt ..
Kā mēs skrējām, tā arī laiks skrien, jāspēj no visa ņemt, cik spēka, kā ods sūcot asinis. Ods zin, ka viņu reiz piebeigs, un mēs zinam, ka nedzīvosim mūžīgi.