Atceros, kā gājām dejot. Un tu tikai smaidīji. Tik ļoti, ka ritmu zaudēji. Likās, ka dzirdi pavisam citu mūziku.
Smaidīji un tieši acīs skatījies. Tu vienmēr skaties acīs. Un man kļūst bail. Tik brūnas, tik dziļas .. Stundām varētu nenovērsties, bet jau tad tā kautrīgi ..
Līdz gaismai, līdz pēdējai melodijas notij, līdz saplēstām kurpēm dejojām. Un atceros, cik silts rīts tas bija. Un man pat ieminēties nevajadzēja, lai tu pavadītu. Pretī saulei, pretī jaunai dienai, aizmirstībai uz mājām, lai ar priecīgu sajūtu sirdī, ar smaidu aizmigtu.
Un, pēc gada, šodien es atkal tevi satiku un nepazinu. Tik skumjās acīs es ielūkojos. Lūdzošas tās skatījās manī .. Draugs, pirmajā izdevībā vedīšu tevi zaļumos dejot, lai atkal tu smaidītu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru