Bet aizvien. Tavs smaids ar visām smaida bedrītēm vaigos tik sirsnīgs, un acu skatiens silts. Tā vien gribas pieiet, iekniebt vaigā un mīļot līdz miegam, kā omītes mēdz to darīt.
Pie Tavas krūts atkal piekļauties, lai zūd bailes, skumjas un steidzīgā ikdiena. Tik Tavs apkampiens ienes tādu siltumu un jau piemirsto drošības sajūtu. Un vēl. Ar Tevi visas domas mēdz pazust miglā. Tā, ka tukšums vien. Visa mana filozofija brīva, kā nebijusi. Savādi. Varbūt rada vietu jaunām domām, idejām, gudrībām un harmonijai?!
Žēl, ka vairs tā nav. It kā būtu kas atņemts, it kā pazudis būtu draugs.
Un šī galīgi nebūtu mana atdzīšanās kaislīgā mīlā. Nē! Bet nu tomēr atdzīšanās :
Ar Tevi ir tik labi. Klausīties, runāt, saprast. Saprast, ka nesaprotu, ka visu apgāzt kājām gaisā spēj, saprast, ka uzticos, ka gribu zināt Tevi. Šķiet, daudz iemācījusies būšu. Tavas ārpusrāmju domāšanas pēc, gudrības, manieru un piemīlīguma pēc. Negribas, negribas, negribas .. pa visam laist prom. Paliec! Gribas paspēt vismaz savas kļūdas izlabot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru