Pietiks sevi ar negācijām spiest pie zemes. Lai arī sirdī kāds ir ieciklējies, ļaušu tur tā uzkavēties līdz nākamajam pavērsienam. Līdz izmešanai, lai kam citam atbrīvotos vieta. Vai arī .. Nē, nav jēgas klāstīt neticamo. Būšu reiz reāla.
Sajūta, ka mākslīgi, man nemanot, enerģija iekšā ietriekta. Un tā, ka nezinu, ko darīt, terorizēju tik K., lai kaļ plānus un rauj mani laukā kaut divos naktī. Visvairāk jau sapņi mani dzīvu dara. āaah. Ar saviem vārdiem tos pat apstāstīt nevaru. Tik ideāli un tomēr īsti. Viss, kā manā ikdienā, tik ar krāsām vairāk kā vasarā. Visi man .. saistošie. Un vēl zemapziņa kādu joku atklāj, ka es tik par sevi pasmejos vien. Un tik patīkami, ka pagaidām guļu tik, cik vien iespējams. Bet nu jā, atkal jau atzīstu, ka figurē tik viens, lai arī, kā negribētos, jo vienīgais, kas galvu vēl jauc. Un gribētos ..
Tas viss jau sāk atgādināt mani. Visu pieņemu. Esmu gatava mesties iekšā. Nav iemeslu teikt nē.
Un kur vēl lielāku prieku, laimi, kā būt harmonijā. Ar sevi. Un vēl kādu.
Vai tā varētu būt, ka esmu savākusies, ka esmu atpakaļ? Bet varbūt tas tik maldinošs iespaids saulainās dienas dēļ? Par to vēl nebūs spriest. Manīsim, kā būs rīt parīt un nākošnedēļ.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru