Un es sapratu. Pēdējā mirklī, kad jau saļimusi uz grīdas raudāju par niekiem. Tā to visu garo laiku nebiju es.
Ak kungs, kas mani tā mainījis? Pat nevaru pateikt īsti kā. Un Kāpēc?
_____________________________________________________________________
Vienaldzība. Viss liekas novazāts netīrs un jau prasts. Jūtu jūtas nesaprast. Nezināmās sāpēs saslēgta sirds, kas žņaudz to ar katru dienu spēcīgāk, tā it kā tā paliktu aizvien pilnāka. Un varbūt arī. ..tomēr laužas ārā pēc krāsām, smaidiem, smiekliem.
Arī pēdējais pie kā ar visām varītēm ķēros klāt nu tiek laists vaļā, jo jēgas vairs nav. Atlicis tik pavasaris. Jau par katru peļķi un atkusušo zemes pleķīti priecājos.
Un, nē! Es negribu būt tāda kā agrāk un vēl vairāk - kā tagad. Labāka. Cilvēkam ir jāmainās un pašam līdzi jāseko. Tas nozīmē vienu.
Jauns sākums. Tā mamma reiz bija lasījusi, ka ik pa septiņiem gadiem cilvēks krasi savu dzīvi maina. Un ja padomā, tad šis gads ir īstais. Kopš 2006. jau laiks pagājis.
 |
| Princese Noslēpumainība savā Intrigantes valstībā |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru