Šonedēļ iet pirmā nedēļa jaunajā ..
Ir darbs. Ir jogvingrošan. Vienu nakti līdz trijiem nosēdēju pie darbiem. Trieciens un hello bezspēk. Acis miglojās un krīt ciet pat ejot. Bet nu, rīt es atpūtīšos, tā vismaz to dakters sauktu.
Šodien biju slimnīcā. Man nepatīk slimnīcas, lai arī visi tur man smaida pretī un vienmēr labprāt parunājam, kā esmu izaugusi un kā mammai iet. Bet man nepatīk. Vairs. Un es raudāju. Bet ne par sevi un ne bēdu asaras. Nē, nu varbūt arī bēdu. Sirds aizvien sažņaugusies, tas kamols .. jā arī tas elpu rauj ciet.
Redzēt Jāni tik vārgu ... sāpes un dusmas mani pārņem. Kā gribētos, lai es varētu, ko darīt, lai atkal mēs varētu iet uz pilskalnu, lai varētu stāstos klausīties, lai ir prieks. Tā, kā, kad maza biju .. Vienmēr nostaļģija, kad tiekamies. Un aizkustinājuma asaras. Es novērtēju šī mīļā cilvēka devumu man. Tāds pozitīvisms, tāds prāts, ass un radošs. Paldies. Un kaut veselība viņam ātrāk atgrieztos rāmjos.

Ai, atkal tās birst straumēm ..
Kaut būtu es rakstniece, kaut būtu man laiks. Es sarakstītu par viņu grāmatu.