Nuu nuu, Rihanna! Tevi sit pušu ar tevis pašas dziesmu ..

Pavasari, mīļais!

Šalc silts vējš. Smaržo pēc pavasara. Cenšos apjaust. Ir pirmais maijs, un laiks atvadīties no skursteņa elpas garaiņiem līdz rudens drēgnajiem vakariem, kad atkal aukstums piezagsies sākumā tik pirkstu galiem, kad saules gaisma mums tik pusi no dienas būs dota.
Taču pa vidu sirds mīlētā un miesas kārotā vasara. Jau jūtu, kā viņa steidzīgi pošas šurp, lai noglāstītu mūsu sailgojušās sejas, lai, atvadoties no pavasara, satricinātu zemi ar pieneņu pūku dejām.
Es gaidu, putnu balsīs klausīdamās, un atceros, kā ar piena krūzi vienā rokā un oranžo bļodiņu otrā - nakts stundā pēc zemeņu smaržas vērptajiem tīkliem skrējām uz dārzu baudīt ..
Kā mēs skrējām, tā arī laiks skrien, jāspēj no visa ņemt, cik spēka, kā ods sūcot asinis. Ods zin, ka viņu reiz piebeigs, un mēs zinam, ka nedzīvosim mūžīgi.

Pārsteigums!

Tev, Piemīlīgais: Iemācies! Izstāsti, lūdzu! Tā, lai nav lieki vairs jādomā. Jo uz mani tik vārdi darbojas un nekas cits.

Es sēžu nesatricināmā gaisotnē. Tādēļ nemiers ir iekšā manī. Atkal. 

 Tā tad, kad jūtās, ka kaut kam neesmu pielikusi punktu. Es nemāku likt punktus, man bail no tiem. Es vēlētos, lai nekas nekad nebeigtos. Mani biedē pārmaiņas. Man patīk pārmaiņas. Un vienmēr pēc jauna alkstu, taču, lai kas jauns varētu sākties ir jānobeidz kas cits. Jā!

Bet varbūt es negribu to visu beigt. Tik spiedīgi. Nēeeeeee, es negribu. Lai liek punktu Viņš. - Tādēļ, ka es pati vislabāk sevi mānu. Es iztēlojos, ka punkti nav punkti. Tie tikai iepauzē. Bet, patiesībā? Tā nemaz nav.

Pietrūkst. It kā cenšos, cik spēka pretoties. Bet, kā var pretoties, ja to nemaz nevēlies? Pretojies tik tādēļ, ka vajadzētu ...

#Un es jau teicu, ka neprotu tos likt, drīzāk, neņemu vērā. Un tas nenozīmē, ka atzīstu savu nemākulību. Es atzīstu, ka negribu - . !!!

... un es nevaru izskaidrot kāpēc! varbūt nevaru

Zini, ka gribu tevi apmānīt, sakot, kaisli bez solījumiem un saistībām?!

Mamma šodien teica, ka es kādreiz domas varētu paturēt pie sevis.
Bet tā jau tik mājās, jo visur citur mute jātur ciet [tas tā nedaudz pārspīlējot].

Filmai "Labā sieviete" tagad reklāma. Puisis, kas Megā iemīlējies teica, ka vīrīetis sievietei nevar būt tikai draugs.
Ja, tiešām??! Personīgi, es cenšos.

Sestdienas dienā esmu mājās un nekur citur negribu būt. Šodien daudz domāju. Gribas, ko pamainīt. Ko labu izdarīt. Tas man vienmēr, kā sevis apmierināšana bijis.
Sāku iet uz sestdienas lekcijām, precīzāk, pie Vaišļas. Interesanti. Daudzsološi. Dabūju kameru. Ir tikai jāsāk.
Tik jūtu, ka nav labi. Darbi jau plūst pāri man, bet rokas neceļas. Pēdējās dienās nav spēka. Tirpas skrien pār muguru, auksti sviedri sitās, galva smaga griežas, kājas ļodzās, pleci un kakls galīgi stīvs. Taču mana attieksme vismaz ir izkristalizējusies. Lai gan tik no vakarnakts, drīzāk no šī rīta.
Naktī atbraucu mājās, brīdī, kad citas reizes būtu palikusi un tik nakti sākusi izvest. Sapratu, ka man tā negribas, tā man nepatīk, tā es neesmu savā varā. Pār mani nevaldīs nevien cits ... nē, nevaldīs neviens, kas nedarīs laimīgu. Pirmais solis.
Un ir vēl pārītis nesakārtotu lietu. Taču manī nekad nav bijusi kārtība. Un haoss man patīk, bet arī tas jāpamaina.
Un es aizvien gribu riskēt un nelaist prom. Zinu, ka tā sevi par muļķi padaru, ka tā dēļ veltīgi dumības daru. Bet es gribu visu vai neko. Gribu savu mierīgu haosu. Es gribu vienu vienīgu. Jā, tomēr. Bet. Bet nezinu vai vajag .. Un mīlestību man vispār nepieminiet. Gribu veidot kaut ko veci jaunu un nezināt, kā to sauc. Vai tā tā pati mīlestība, vai plika kaisle, vai draudzība?!

Viss pārāk ātri griežas, man no karuseļiem slikta dūša metas.
_________________________________________________________

 Kopā savilkums:

Es gribu aprecēt un būt uzticīga vienai dzīves morālei. Būt nelokāma. Tas ir tas ar ko reiz lepojos. Lepošos atkal.
Vislabāk būt atšķirīgai.
Haosā ir sava vieta kaifam, attiecībām un .. un .. man nav ne jausmas. Ja ir kāds, kura dēļ darīt, tad sagāzīšu kalnus un kaut vai būšu Muhameds.

Jā, laikam tomēr esmu slima. Norakstīšu šo uz blakusparādībām.

Cik multenītes bija foršas .. mm  

???

rakstu, rakstu, rakstu .. iezīmēju, izdzēšu. paliek vieglāk.

kaut ko ļoti gribas, taču, pirmkārt, galva ir pārpildīta ar domām - prāts nespēj tās apstrādāt, tāpēc arī 'tas, ko ļoti gribas'  kavējas, nerealizējas un, otrkārt, es neesmu īsti pārliecināta par to, ko es tik ļoti vēlos.
NEIZLĒMĪBA mmmh ..
STRESS arī

bet pēc 7.02. es atkal būšu iekšā dzīvē :) vismaz centīšos.

Everybody needs somebody.
   You're not the only one.

20. janvāra neizpratne

Kopš barikādēm pagājuši 20 gadi. Tikai. Un, ja tagad būtu jāiet  .. vai maz kāds ietu? Vai tas maz būtu tautas vienotības pēc? Lai aizstāvētos?

Es iedomājos, ka jaunie ietu, jā. Es arī. Bet ne kā toreiz. Būtu vēlvienas 13.janvāra izpriecas. Savu bravurību izrādītu, tā teikt patriotismu, aktivitāti politikā.
Un pārējie? Diezin vai. Nav realizējies viss tas, kā dēļ viņi naktīm sala. Ir brīvība. Tā, protams, dārga. Bet nu kā nemākam, tā nemākam to izmantot. Mēs varētu būt valsts - zelta bedre, bet nē, mēs esam bedrē iekšā.
Ir tik interesanti klausīties, uzzināt katru reizi, ko jaunu. Es paklanos to cilvēku, viņu drosmes priekšā. Taču skumjas pārņem. Tā vienotība, kas no Ulmaņlaikiem līdz barikādēm, līdz 21.gs. bija, vairs nav. Jauna, citāda, dīvaina paaudze.

_________________________________________________________________

Šodien panesās runāšan.
Ir attiecības. Ir mīļais cilvēks. Attiecības izjūk. Pret 'mīļo cilvēku' tev vairs nav itin nekā skaista, tik greizsirdība. Ienīsti to, ka čubinās ar kādu citu, ka iemīlas pa jaunam. Uz to noskaties, zobus griezdams, galīgi uzvilcies. Tā būs tad
greizsirdība, ja? Kā citādāk to nosaukt?

  Jābūt godīgai. Pirmkārt, pašai pret sevi. Nevar ļaut vaļu pašaizsārgāšanās instinktam. Nevajag ar veltīgām cerībām dzīvot, dārgo laiku tērēt. Jādzīvo ar kaisli. Jāklausās priekā. Jāskatās bailēm tieši acīs. Jāķer veiksmes smarža. Jāatvadās no liekā .. jāatver acis - jāierauga pasaule, kas jau gaida.

TAGAD IR LABI. LABI TĀ. freedom :)

 vaļa dabiskumam. vairs neko samākslotu, neko sasteigtu ..

I ♥ poppy flowers

Droši varu teikt, ka pirmā reize, bet vai pēdējā?!

 14.,15.,16.,17. JANVĀRIS

Patiesībā man tagad vajadzētu rakstīt domrakstu par Skalbes (sor K.sajaucu;D) pasakām, spriedelēt, kāpēc tās esot tik labas.
Taču es rakstu tikai tāpēc, lai atzīmētu šīs brīvdienas. Ir man tāda tendence piemirst interesantus atgadījumus un īpaši tad, kad jautā. Tad parasti nekā forša nenāk prātā.

Kādi pieturas punkti jāuzraksta, lai ir pie kā pieķerties:
Bet nu jā, lai paliek, neizcilāšu pa sīkumiem to patiesību, kuras dēļ brīvdienas izvērsās, ievilkās tik jautras, bļēņām pilnas. Jāatceras tik tas, kā aizbraucu mājās, kā nemiers mani tramdīja visu noskaidrot un kā braucu atpakaļ izzināt.
Uzzināju. Un tad ieejot pa party dzīvokļa durvīm, savaldīju asaras un sāku smieties līdz, sāku apspiest visu. Būtu muļķīgi raudāt viņa teiktā NEKĀ dēļ.
Tā nu es piebiedrojos pie kokteilīšiem, arī balkonā. Tā it kā spītējot. Un tad beidzot tā sajūta, kad ir vienalga. To es visvairāk gaidīju. Jā, un pēc tam uzmācās miegs, heh. Agrā rītā pamodos un skrēju ar pinkainiem matiem, izplūdušu tušu prom. Uz autoostu, uz mājām.
Viss atgriezās. Es atkal bēgu, es braucu prom. Aukstums saldēja visu un dzina arī skumjas virsū, bet mēs jau bijām ceļā. Ceļā uz aizmirstību. O jā! Tā māja, tabakas smarža istabā, alko indīgakajās krāsās, manas mīļās. Un tad pažobelē pāris dziesmas, kuru laikā smieklu vētras dēļ visu sagāzām. Tapa idejas. 2:00 naktī. Nedaudz samelojoties, šoferis gaida jau lejā, lai vestu mūs viņaprāt mājās, bet nē, izkāpām no vienas mašīnas, iekāpām citā. Un tad es lāga neatceros. Nē, nu labi. Dziedājām skaļi, skaļi, braucām nezinu kur, un izrādās man esot akcents, he. Tad vēl šampji meitenēm. Vēl šis tas. Kaut kur skrējām un kaut ko dzirdēju, ka mani aizvedīs mājās un tad es pamodos, sāku smieties. Sabijos, jo vēl kāds smējās blakus. Es tak biju mājās, savā gultā. Laikam tomēr nē. Kitija. Es biju pie viņas. Līdz asarām, pārrunājot. Filma bojāta. Viena otrai to labojam.
Nākošās dienas tikpat interesantas.

Bet tagad es saprotu. Dullās meitenes. Paveicās, ka mums ir tik labi draugi.
Bet es arī nenožēloju, tik nesaprotu, kur to fingāli zem acs esmu dabūjusi.
Un vēl viens stāsts varētu būt par to, ka es Rūčumiņu atkal satiku. Man slinkums. Un viņa tāpat zin, ka es viņu neaizmirsīšu, kā varētu notikt ar šo weekendu.

Nepārlasīšu. Slinkums. Daudz spēka paņemts. Skumju smaka ar kaut kur te virmo. Vairs tām neliegšos pretī. Lai ņem mani. Tās jāizdzīvo. Viss jāizdzīvo, ko dod.

Uz dzīve

Atklātība. To es mīlu pat tad, kad tai būtu jāsāpina. 

Un man vienalga .. es nenožēloju, ka tērēju laiku gan viņa, gan savu, es nenožēloju darīto, un esmu aizvien tikpat labās domās. Cilvēks varētu būt arī gana labs draugs. Es to pieņemu, ja vien tās nebija tukšas runas.

Tik viens jautājums neizskanēja : Vai viss, kas bija, bija īsti? 

Nu un jā, nesēdēšu pie televizora, neskatīšos raudulīgas filmas un nesildīšu saldējuma bļodu. Es pa vecai manierei. Visīts, draudzenes un ballīte. Otro dienu pēc kārtas. mm Ciao.

 

I think about it every night and day ..

.. about my life

______________ MY FAVORITE _____________

______________ CHILDHOOD _____________

_______________ DREAMS _______________

_____________________NIGHTS__________________

 

____________________ HABITS ____________________

________________ LOVE ________________

___________________________________________

 

________________________________________

 

________________________________________

.. don't forget who you really are .. :p

''Laimīgu Jauno gadu, jā!''

She is party animal!