Apburta sēžu, dzeru pie virtuves galda kafiju, netīšām ieurbusies viņā. Pārskatu domās vakara izdzīvoto filmu.
Pēkšņi mans smaids apraujās.
Es iedomājos par to, ka nezinu kā rīkoties tālāk. Jautāju, ko man darīt!?
Viņa uz mani paskatījās ar aizkaitinātu skatienu un teica: ''Kāpēc vienmēr ir viss jāsabojā? Dzīvo mirklim, izjūti to, nododies tam. Izbaudi! Kāda jēga domāt, kas būs? Kam būs būt, tas arī notiks.''
Apjukusi, apstulbusi sēžu līdz brīdim, kad saprotu, par ko viņa runā. Smaids atplaukst. Bailes, raizes, satraukumu atstāšu sniegā.
Kavējos mirklī.
Kad pienāks tas 'tālāk', tad arī domāšu. Nebojāšu visu ar plānošanu, jo neparedzamajam 'tālāk' izdomātais plāns var galīgi nederēt, un mirklis var būt sagandēts veltīgi.
Tātad, kur es paliku?! Šķiet, pie baudīšanas, mmmmmmmm....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru