Rakstu es sev, un no citiem tas man ar slēpjams nav. Vienīgi var nesaprast un neinteresanti likties.
__________________________________________________________________
Jau trešā brīvlaika diena. Aizvien sēžu mājās. Negribas neko, gribas visu kaut ko. Es labprāt rudeni pabaudu, silti saģērbjoties, eju ārā, ar tēju sēžu uz palodzes un vēroju putnus, lasu kastaņus, eju ar vācu aitu pastaigā. Domāju, nedomāju. Smaidu un skumstu. Laikam vajadzētu ar kādu ko pasākt. Slinkums pašai sevi skubināt.
___________________________________________________________________
Ģitāra kā nomesta, akordu, dziesmu lapas pa gultu izkaisītas. Deg svece. Kūp tēja krūzē. Es tam visma pa vidu. Skan mierīga, man mīļa mūzika. Labās rokas pirksti ir zili, katrs pieskāriens klaviatūrai mazliet sāp. Sirds arī sāp. Pietrūkst tās gaismas, kas dzīvoklī, pietrūkst augstās trepes, pietrūkst Uzvara. Sailgojos pēc mājām, pēc vecā, pierastā. Atcerējos. Nostaļģija! Varētu aizbraukt, patiesībā, ļoti gribas atkal pa tām ieliņām, taciņām pastaigāt. Kopš vasaras nav būts. Jā, un tad man atkal sāpēs. Un man ir bail. Bailes no sirdssāpēm jaunām. Varētu kādu uzaicināt līdz..
____________________________________________________________________
Un jā, ar visu to mainīšanos, sava dvēseles cēluma celšanu esmu atgriezusies pie ģitāras, nedaudz pie bildēšanas, pie dzejas, pie dabas un mācīšanās. Mani atkal sāk saistīt viss it kā ikdienišķais, kas ir pat ļoti baudāms. Tas mani pašu ļoti iepriecina. Tik maz vajag, lai būtu priecīgs, laimīgs. Bet nu vienam priecāties ar nav interesanti. Visi kā tādas vecas rudens sēnes.
___________________________________________________________________
Pēdējās naktis tik skaistas, gaišas, smaržīgas un klusas. Žēl, ka nav kāds kaimiņš tuvumā, ar kuru vēlā vakara stundā varētu iziet pabaudīt.. Man vienmēr naktis un agri, agri rīti, kuros nav jāsteidzas itin nekur vairāk patikuši kā dienas. Dzīvotu Mārtiņš tuvāk, es noteikti vakar ap pusnakti būtu pēc tā piena kafijai aizgājusi un vēl kopā to iedzērusi..
___________________________________________________________________
Sajūta, ka manī divas personības vai arī viena ar vēlmju maiņām mīt. Tā ir! Gribu mieru, klusumu, divvientulību, mūziku; negribu klusumu, gribu kņadu, drūzmu, ballīti. Diennakts viņām abām uz pusēm sadalīta.
Sasodīts! Sasodīts! Man patīk dzīvot. Man patīk meklēt savu harmoniju. Ārprāts, kā gribu to atrast, jo tad man šādi prātā nebūs jājūk..Es bez harmonijas nevaru. Ar ko kopā, lai rada to?! mmm piparmētru tēja!
___________________________________________________________________
Jā, laiciņu, kā nebija rakstīts, jo devos un dodos pa pasauli, raujos uz pusēm, lai aizmirstos, lai liktu ko vietā, lai sāktu ko jaunu. Labāku. Ir jau ir vairāk prieka, smiekli, vairāk baudīšan. Zinu tagad arī to, ka tā nešpetnākā bauda visu padara interesantāku, bet dažkārt - tik interesanti, ka galva par traku sāk griezties un vēderā kņud. Tas, ja par daudz. Un, ja par daudz, tad es vairs nepatīku sev, un man ir kauns. Tā 22.oktobra naktī es pēkšni kļuvu skaidra un sāku domāt, ko pie velna es daru. Alko, cigarettes, gandža. Man to tik daudz nevajag. Es labāk eju karuselī griezties vai gaidu tās jūtas, kas visu kājām gaisā apmetīs.
___________________________________________________________________
Bet nu jā, tas viss man kā piedeva. Bišķīt garšvielas asākai garšai, bet, ja par daudz, tad nav labi vairs. Ak vai, nu kāpēc garšas kārpiņas pie visa tik ātri pierod?! Kāpēc es pati pie visa pierodu un, ja vaļā vajag tikt, netieku?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru