Esi man tā, lai es jūtu...

19. aprīlis 2009.

18:25 (kopdarbs)

Sveiks!

Zini, Mīlīt, atkal sapņoju, ka esi mans. Un ne vien sapņoju, bet ceru, ka drīz būsi..
Es labprāt dodu Tev savu iekāri, savas domas, nākotni un visu, ko vēl varu dot. Bet Tu? - Tu (Viltnieks!) man dod tikai smaidu (pagaidām ar to man arī pietiek). Drīz man nepietiks ar mazumiņu, ko ieguvu, saņēmu toreiz - man vajadzēs vēl. Vēl Tevi!
Tu saproti mani? Vai Tevi vairāk, vai vispār nemaz.
Sazin, ko Tu domā tagad, jo zinu, ka atkal tikai smaidi. Eu, vecīt, nu nav Holivuda! Runā ar mani! Rīkojies! Tu tak zini, ka dari mani traku?!
Tikai tāpēc, ka esi tāds, manas domas neatstājas no Tevis. Es varētu sperties Tev pretī, virsū, bet nezinu vai gaidi to no manis, tādēļ pieturēšos pie teiciena 'Muhameds iet pie kalna, ne kalns pie Muhameda'.
Ō, tikko pamanīju, kā man ir atvēries kaktusa zieds. Atveries arī Tu man, manu mīļo Kaktusiņ*!

Un šos vārdus es Tev saku, lai tos pārlasītu: esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag Tev!

Tava Kārumniece

 /nu zinies, ārprāts!/ ;D