Atliek vienreiz būt bravūrīgai, ar baru aiz muguras un nosaukt skuķi vārdā, kas viņu vistiešāk, manuprāt, raksturo, lai debesis virss manis savilktos un sāktu bliezt ar zibeņiem pa maniem nerviem no visām pusēm.
Par to vienu vienīgu vārdu es atbildētu - ja bļautu uz manis, es klausītos, ja sistu es miera stājā stāvētu. To būtu pelnījusi. Bet, kamdēļ tās pārējās orģijas, neticamie stāsti? Es jau kā necilvēcīgs pasaku varonis sāku justies. Neesmu es tik liela dzīves baudītāja. Miers mani raksturo un vēl klusas uzdzīves, nevis tā dullā trakošana, kurā iekļauta visa kā pamēģināšana, ar visu ko.
Visas mazās muļķības es pēcāk nožēloju, bet nu tādus jokus es neesmu strādājusi. Un vēlreiz - es neesmu mežonis`!
Labāk ar dūri pa seju būtu dabūjusi, nekā tai visā klausījusies. Bet nu, neviens nav teicis, ka vēl nedabūšu. ;D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru