ārpus manām robežām

.. tiešām kaut kur, kur saules vairāk, kur smaržo spēcīgāk, kur smaidīgāki, kur pavasaris. visur. 

:)

'ejot prom,es teicu, ka beidzot dzīvē atgriezīšos. jā,visi supervaroņi ir atpakaļ,bet pie velna viņus,man nevajag. man vajag tevi! atpakaļ.'

Tauriņam salauzti spārni

Listening: Youtube - Yael Naim - New Soul

Varētu skatīties mūžīgi. Tik nu jau nav pieklājīgi. Neesmu tauriņu stadijā vairs.
Bet aizvien. Tavs smaids ar visām smaida bedrītēm vaigos tik sirsnīgs, un acu skatiens silts. Tā vien gribas pieiet, iekniebt vaigā un mīļot līdz miegam, kā omītes mēdz to darīt.
Pie Tavas krūts atkal piekļauties, lai zūd bailes, skumjas un steidzīgā ikdiena. Tik Tavs apkampiens ienes tādu siltumu un jau piemirsto drošības sajūtu. Un vēl. Ar Tevi visas domas mēdz pazust miglā. Tā, ka tukšums vien. Visa mana filozofija brīva, kā nebijusi. Savādi. Varbūt rada vietu jaunām domām, idejām, gudrībām un harmonijai?!
Žēl, ka vairs tā nav. It kā būtu kas atņemts, it kā pazudis būtu draugs.

Un šī galīgi nebūtu mana atdzīšanās kaislīgā mīlā. Nē! Bet nu tomēr atdzīšanās :
Ar Tevi ir tik labi. Klausīties, runāt, saprast. Saprast, ka nesaprotu, ka visu apgāzt kājām gaisā spēj, saprast, ka uzticos, ka gribu zināt Tevi. Šķiet, daudz iemācījusies būšu. Tavas ārpusrāmju domāšanas pēc, gudrības, manieru un piemīlīguma pēc. Negribas, negribas, negribas .. pa visam laist prom. Paliec! Gribas paspēt vismaz savas kļūdas izlabot.

Zemapziņa ieklausās manī

Smaidu, smaidu, lidinos un nav itin nekādu domu galvā. Ja nu vienīgi, ka rīt novada olimpiāde. Bet tas ar tā. Par to domāšu vairāk rīt. Esmu noskaņojusies darbam, atpūtai, priekam un sirsnīgumam. Vispārīgi. Uz ilgu laiku.
Pietiks sevi ar negācijām spiest pie zemes. Lai arī sirdī kāds ir ieciklējies, ļaušu tur tā uzkavēties līdz nākamajam pavērsienam. Līdz izmešanai, lai kam citam atbrīvotos vieta. Vai arī .. Nē, nav jēgas klāstīt neticamo. Būšu reiz reāla.
Sajūta, ka mākslīgi, man nemanot, enerģija iekšā ietriekta. Un tā, ka nezinu, ko darīt, terorizēju tik K., lai kaļ plānus un rauj mani laukā kaut divos naktī. Visvairāk jau sapņi mani dzīvu dara. āaah. Ar saviem vārdiem tos pat apstāstīt nevaru. Tik ideāli un tomēr īsti. Viss, kā manā ikdienā, tik ar krāsām vairāk kā vasarā. Visi man .. saistošie. Un vēl zemapziņa kādu joku atklāj, ka es tik par sevi pasmejos vien. Un tik patīkami, ka pagaidām guļu tik, cik vien iespējams. Bet nu jā, atkal jau atzīstu, ka figurē tik viens, lai arī, kā negribētos, jo vienīgais, kas galvu vēl jauc. Un gribētos ..
Tas viss jau sāk atgādināt mani. Visu pieņemu. Esmu gatava mesties iekšā. Nav iemeslu teikt nē.
Un kur vēl lielāku prieku, laimi, kā būt harmonijā. Ar sevi. Un vēl kādu.
Vai tā varētu būt, ka  esmu savākusies, ka esmu atpakaļ? Bet varbūt tas tik maldinošs iespaids saulainās dienas dēļ? Par to vēl nebūs spriest. Manīsim, kā būs rīt parīt un nākošnedēļ.

Tie Sarežģītie palīdz atrast pašai sevi ..
Tiek meklēts pamats un stabilitāte. Vēl Īstais. Pieaudzis. Ne zaļš. Un tas nav slikti. Taču ne manos gados.
Es vienmēr esmu domājusi sev pa priekšu, kā jau meitenes no mazotnes par vīriem, kāzām, bērniem, mājām. Tā es tagad par plāniem ..
Ir mega plāni, ko pēc vidusskolas īstenot. Vērtīgi un gana labi. Vēl laiks. Lai citi notic un, galvenais, es pati. Noticu, ka varu. Saprotu, ka gribu.
Nopietnība.
+ NOSTAĻĢIJA šim vakaram.

Un mani sapņi kā dzīvi. Katru rītu ar pārsteigumu mostos. Tik daudz jauna, interesanta un koša man apkārt. Un vēl es pati sevi no malas ...

Ar pusi no sevis iekš pavasara

Atlika piedot mazlietiņ košumu sev.
Un es sapratu. Pēdējā mirklī, kad jau saļimusi uz grīdas raudāju par niekiem. Tā to visu garo laiku nebiju es.
Ak kungs, kas mani tā mainījis? Pat nevaru pateikt īsti kā. Un Kāpēc?
_____________________________________________________________________

 Vienaldzība. Viss liekas novazāts netīrs un jau prasts. Jūtu jūtas nesaprast. Nezināmās sāpēs saslēgta sirds, kas žņaudz to ar katru dienu spēcīgāk, tā it kā tā paliktu aizvien pilnāka. Un varbūt arī.  ..tomēr laužas ārā pēc krāsām, smaidiem, smiekliem.
Arī pēdējais pie kā ar visām varītēm ķēros klāt nu tiek laists vaļā, jo jēgas vairs nav. Atlicis tik pavasaris. Jau par katru peļķi un atkusušo zemes pleķīti priecājos.
Un, nē! Es negribu būt tāda kā agrāk un vēl vairāk - kā tagad. Labāka. Cilvēkam ir jāmainās un pašam līdzi jāseko. Tas nozīmē vienu.
Jauns sākums. Tā mamma reiz bija lasījusi, ka ik pa septiņiem gadiem cilvēks krasi savu dzīvi maina. Un ja padomā, tad šis gads ir īstais. Kopš 2006. jau laiks pagājis.

Princese Noslēpumainība savā Intrigantes valstībā