Tu sēdi un piere tev saraukta. Un tad tu nenoturies un jautā:
''Kāpēc tā? Kāpēc tik salta un kāpēc dusmas? Kas tevī plosās?''
Nemaz par jautājumiem nebrīnos. Ne viens vien jau paspējis uzdot tos. .. Ir arī atbilde, bet ne no tām īsajām un konkrētajām.
"Man riebjas. Man riebjas attieksme, kura ieperinājusies visos latviešos, dažos mazliet un citos ļoti. Dēļ krīzes jeb problēmu problēmam. Nauda, veselība, bezspēks, motivācijas trūkums, pesimisms, dusmas, slinkums. Nu jā, katram uznāk, arī man biežāk nekā vēlētos, taču es nevaru ciest, ka uz viena no tiem uzsēžas un nekāpj nost. Neko nedara, čīkst, pat sapņu pilis nebūvē. Āaaaah, es nepārtraukti štukoju, kur ielīst, lai būvētu sev spožāku nākotni un veidotu pieredzi, lai dzīvē pēcāk vieglāk sisties. Nē, nu protams, ne pa ķeksi sev nevajag līst. Izošņāt visu, sev vajadzīgo, apsvērt piedāvājumus, uzrakt pašam kaut ko vai vēl labāk jaunu izveidot.
Bet nē, es dzirdu, 'pff, es negribu, man nevajag, man neinteresē, man nav laika'. Pie velna, ko tad dara!? Nu labi, ir jau aktīvisti, kas jau kaut kur ir iekšā, bet, cik trakoti daudzi sēž mājās un blenž TV, čato vai piektdienas, sestdienas noballē, ka atķerties līdz pirmdienai nevar. Neteikšu, ka man tā nepatīk. Patīk, pabaudu, bet pat tad es domāju, vai tas man ko dos. Kaut neviltotu prieku? Draugu? Laimi? Un vai tā ir dzīves jēga?
Šodien vēl skolotāja teica, ka strīdēties raudāt šai dzīvē nekā dēļ nevajag. Nu cmon', brīžiem šķiet, ka asaras un sava viedokļa aizstāvēšana ir pēdējās cilvēciskās atliekas mūsos. Pat veikalā vairs reti kurš palūgs, lai palaiž. Drīzāk tā vienkārši ar savu groziņu iedurs mugurā un aizstumsies tālāk.
Un tā nekā negribēšana, nedarīšana. Es zinu. Visas ambīcijas kaut kur noglabātas labākiem laikiem. Nu tak, kāpēc? Tie labie laiki tad tā arī nepienāks. Ir jādara, savi sapņi jāīsteno un, ja tie liekas pārāk tāli, tad jādala pa daļām. Pa maziņam, taču ar tik daudz var sasniegt.
Ak jā, es dusmojos. Uz valdību, uz sevi, kad slinkums, kad nesanāk, uz attieksmi. Vai dieniņ, kur es tik pareiza?! Klikšķis man. Bet nu zini, es neienīstu nevienu individuāli, es tik ienīstu to, kas pēc maniem uzskatiem galīgi nav labs. Un tev jau vajadzētu zināt, ka tiecos uz ideāliem. Gandrīz vienmēr. Tāpēc darīt, citādi nekas labs negaida ne pašus, ne mūsu dzimteni. Katram taču būs kāds iemesls kā dēļ ..
Atkal man ir sakāpinātas emocijas, varbūt tāpēc es kļūdos, bet tiešām ne tikai domās, bet uz ādas ez to jūtu. Pilnīgi nelabi metas. Piedāvā tik kaut ko, paskatīsies uz tevi kā muļķi un vēl pakritizēs. Nezinu, man gan liekas, ka pat tagad, kad neklājas Latvijai labi, ir kur darboties. Kaut sākumā neko daudz nedod pretī, taču tā tomēr ir pieredze un smuki punktiņi CV.
Nu tā es šobrīd dzīvoju. Uz lapiņu lapiņām visādi projekti. Man liekas forši. Es zinu, ko gribu, un eju uz to, kā jau teicu, pa maziņam un varbūt pat pa apkārtceļiem, bet eju. Un priecājos par tiem, kas saka, 'o malacis, es arī gribu, labprāt pievienojos, kāpēc ne' utt.
Nedaudz pozitīvākiem taču vajag mums būt, tak pavasaris. Pavasarī cilvēks alkst pēc svaigā ... nu lūk, darīt vajag. Priecāties vajag. Un baudīt.
Es nepārdomāšu .. "
 |
| Man smaržo. Man pavasaris. Es mīlu to. Ar ausīm, acīm, ožu, ādu un sirdi. |
