Apjukums, sajukums
Miljoniem domu prātā. Miljons atbilžu, izanalizētu kļūdu, miljons solījumi sev, miljons stundu filosofēts. Taču, kad beidzot var vērt muti vaļā un rīkoties, tad neko stingru, spēcīgu nevaru sameklēt. Noslēpies. Īsta vētra pa to laiku galvā. Un iznāk tik āaamm, ēeem + primitīvi pārpalikumi. Apkārtējais vai kāds īpašs samulsinājis. Un tad es eju mājās, braucu mājās vai vienalga un domāju, ko es, pie velna pateicu?! Sasodīts, parasti jau nevar labot darīto.. parasti.
Man nav jausmas, ko es gribu, ko man vajag vai vajag, vai varu. Viss kājām otrādi apmests, viss strauji griežās. Griežās arī manī. It kā nav vēl pavasaris, bet kaut kas nav kā nākas. Nē, drīzāk, nav, kā ierasts!
Savā ziņā patīkama sajūta kādu reiz tēlot muļķa skuķi, bet nu jau pietiks. Es, mans nomaldījies prāts, tā parasti nedarās. Vienmēr ir gribēts parādīt, cik stipra, cik plaša, cik atšķirīga ir mana .. mana? Mana dvēsele. Vienmēr tiekusies pēc cēluma, pēc novērtējuma.
To par tādu lūzumiņu varbūt varētu saukt?! Vai savaldzinājumu?! Un es zinu, kas ir pie vainas. mm :)
Es tik eju, smaidu, iekšā smejos. Slinkojot, baudot, sapņojot. Derētu sapņus realizēt, jo tie pavisam labi. Kārdinoši, bailīgi labi!
http://www.youtube.com/watch?v=eWUC5Q0RCAA
http://www.youtube.com/watch?v=1cQh1ccqu8M
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru