Tik forša ir sajūta, kad vienalga.. varbūt ne gluži vienalga, bet tā, ka vairs nesāp tik ļoti.
Tā mīlestība tomēr bija. Ja arī bija, tad, lai paliek. Maz laba nesusi. Nav vērts gandēt vienam otram dzīvi. Man patīk, kā tagad ir, kad mums nekā nav. Jau divi mēneši.
Mans mīļums ir brīvs, acis redz ne vairs tevi, bet to, kas liek vaigu muskuļiem smaidā savilkties, ausis dzird ne vairs tevi, bet to, kas liek uz mirkli elpai aizrauties, paklusēt un jā, sirds atgūstas pamazām. Paldies vakara pastaigām, jokiem, smiekliem (ak, kā man smieties patīk!), veltītajai uzmanībai, raizēm.. tiem, man mīļajiem! mmm. Es to novērtēju! Viņu visu dēļ un sevis dēļ bez tevis iztikšu.
Ja man likās, ka tu esi mana pasaule, tad es biju muļķe un pamatīgi kļūdījos. Tu uz pusi man tik daudz prieka nesniedzi, kā tagad man apkārtējais. Bet nu tās rozā brilles sākumā ar tā nekas bija. Nu un jā, tu žilbināt proti!
Un, man tagad vienalga. Es vairs neņemšu vērā bailes, es vairs nestiepšu gumiju. Es negribu zaudēt nepamēģinājusi.. Kaut ko no mums būšu mācījusies. Šķiet, paldies arī tev!
http://www.youtube.com/watch?v=1cQh1ccqu8M
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru