Laiku nedrīskt izšķiest akmenim

Ko tu slēpies? Vai tev nav vientuļi vienam? Aiz tā aizsega šovakar?!
Retais tik bija ticis tev klāt. Es varu saskaitīt tos cilvēkus. Neviens neko daudz par tevi nezin. Tikai tā. Apmēram. Kāds izskaties. Un varbūt vēl kaut ko. Bet kas tevī iekšā? Ko tu diez slēp? Kas zin?
Es domāju. Kaut kas maģisks tur ir. Kaut kas īpašs. Valdzini ar savu spožumu. Es ilgi jau vēroju.
Bet pienāks tāda diena, kad atklāsies viss. Visu zinās par tevi. Nekas nestāv uz vietas. Dzīve iet uz augšu. Tuvāk tev.

Šonakt nerādi savu seju, Mēness. Es trīcu. Es centos ieraudzīt .. Vairs nē! Pietiks!
Taisu savu logu ciet. Bet, ja tomēr .. tomēr spīdēsi logā, es redzēšu. Tad es vēlreiz padomāšu. Tagad vairs ne.

pavadījums: viņi izdejoja vasaru

Tieši gadu atpakaļ tevi pirmoreiz satiku. Mūs iepazīstināja, mēs runājām un smējāmies par viens otra dīvainībām.
Atceros, kā gājām dejot. Un tu tikai smaidīji. Tik ļoti, ka ritmu zaudēji. Likās, ka dzirdi pavisam citu mūziku. 
Smaidīji un tieši acīs skatījies. Tu vienmēr skaties acīs. Un man kļūst bail. Tik brūnas, tik dziļas .. Stundām varētu nenovērsties, bet jau tad tā kautrīgi ..
Līdz gaismai, līdz pēdējai melodijas notij, līdz saplēstām kurpēm dejojām. Un atceros, cik silts rīts tas bija. Un man pat ieminēties nevajadzēja, lai tu pavadītu. Pretī saulei, pretī jaunai dienai, aizmirstībai uz mājām, lai ar priecīgu sajūtu sirdī, ar smaidu aizmigtu.

Un, pēc gada, šodien es atkal tevi satiku un nepazinu. Tik skumjās acīs es ielūkojos. Lūdzošas tās skatījās manī .. Draugs, pirmajā izdevībā vedīšu tevi zaļumos dejot, lai atkal tu smaidītu!

Miniatūra "Satikšanās"

No novembra un decembra man atmiņā mūžam paliks viena sirdij silta tikšanās.  

Tikšanās, kurā mēs gājām pa blāvi izgaismoto Pionieru ielu, cauri mazliet apsnigušajam pilsētas rātslaukumam uz mūsu jau iecienīto, mājīgo kafejnīcu. Tajā piparmētru tēju kā ierasts. Taču jau tad likās šis vakars dīvains. Pretī sēdēju Tev apjukusi. Atmosfēras saviļņota un domu tukša. Es pamanīju Tavas lieliskās manieres, analizēju katru žestu un vārdu.

 

Turpinājām iet pa baisu nostāstu apvīto Rīgas ielu. Un man nebija ar Tevi kopā ne drusciņas bail. Tā mierīgi līdz pontontiltiņam, kuru sals brakšķināja, no kura pīles skaitījām. Tur sirds atkal sažņaudzās, atgādināja apstāties. Es pretojos sev un stāvēju uz vietas, tilta vidū, nezinādama, kāds būs turpinājums. Bet Tu saprati un zināji, ko tas nozīmē. Tu paņēmi mani aiz rokas un vedi pāri tiltam. Mēs pirmoreiz tik tālu bijām gājuši. Viss no otras puses. Tevis apņemta man pilsēta likās, stipru un drošu mūru ieskauta, no vidus zaļgans enerģijas starojums. Un koki, tie vienreizēji izdaiļoja upes krastus. Izskatījās pēc pasakas, kuru nelasa, bet gan uz kuru mūžīgi varētu lūkoties. 

 

Mēs iegājām pār, salīdzinoši ar pontontiltiņu, varenāko Mēmeles tiltu atpakaļ pilsētas sirdī, nogriezāmies un gājām atkal pa Rīgas ielu, tikai uz to pusi, kur kopā vēl nebijām devušies. Es vedu Tevi uz vietu, pie upes, no kuras pavērās brīnumains skats uz tiltu, uz to ceļu pa kuru tikko bijām gājuši. 

 

Un tad, Tava skatiena sekota un roku vaļā nelaista, es sapratu, ka no sirds esmu iemīlējusi Tevi un Bausku, ka skaistums ne tik tajā, kā mūris izskatās, bet arī tajā, kā tas liek justies.

Neaizmirsīšu, jo nemaz nevēlos aizmirst

 Kā es dievinu tos cilvēkus man apkārt, kas smaida un spēj būt pozitīvi. Nemainīgi.

Vislabāk palīdz pret .. visu. Visām raizēm. Smaidīt, smaidīt. Tik silti kļūst :)

Diāna sakārdināja. Gribas pūst burbuļus. Nenormāli gribas. Īpaši pie Ewert and The Two Dragons dziesmas There's Only Love.

Un vēl gulēt zālē. Visu dienu gulšņāt visur kur. Slinkot. Kopā. Visu šo nakti par to vien sapņoju.

Jau iedomājos vasaras dienu pie upes, uz Uzvaras blokiem, zālītē, šūpuļtīklā, uz riteņa. āaah. Sailgojiens.

"Ja mīl, tad mīl ar sirdi, bet laikam nepareizi likās. 

Visādi šodien mīl. Un ko tik nemīl?!

Bet man tā mīlēšan, šķiet, kaut kā citādi iet. Mīlu tik dažu (īpašu) .. Lai arī dažus, bet nu ļoti.

... es jau domāju, ka ar vārdiem labāk nejokoties. Tie ir kā belziens pa aci. Sāp un atpakaļ ar nepaņemt ..." 

.. paņem manu delnu un saka: 

"Tev aukstas rokas, taču sirds gan karsta."

Dziediet!

Biju es uz izrādi "Ziedonis un visums"(saite) un tagad, tikai pēc pāris dienām, atskārtu, ka man ļoti patika. Aizgrāba pa īstam. Nē, nu protams! Taču Imants Ziedonis. Asprātība un inteliģence. Klanīties viņa priekšā. Visiecienītākais man no rakstniekiem.

Un tā, jo vairāk eju, meklēju un iepazīstu, jo vairāk spēka rodu ..
Jo skaidrāk zinu, ko gribu es panākt un sasniegt. Dāvāt no sevis pasaulei. Latvijai. Nezinu kāpēc, bet pats svarīgākais šobrīd man dzīvē ir dot. Balstīt, darīt, lolot, labot, lai arī pašai brīžiem no šī visa kaut kas trūkst.
Varbūt arī tāpēc ..
Jo nopietnāk pieeju, jo skumjāk man paliek. Cilvēces attieksme kopumā ir stipri nievājoša, vienaldzīga. It kā neatbalsta, bet, šķiet, patiesība slēpjas tajā, ka darīt labu nav nemaz tik viegli. Gan garīgi, gan dažkārt arī fiziski. Arī radošam nu dien ir jābūt. Idejām, komandas garam un vēl un vēl ..
Taču es savam, citu teiktajam, NAIVAJAM mērķim ticu līdz sirds dziļumiem. Un zinu, ka visiem palīdzēt viens cilvēks nevar, bet, ja vienam vien - jau pasaule ir labāka.

Tā es naiva staigāju pa zemes virsmu. Un domāju, ko darīt. Problēma tik manī viena vienmēr bijusi - gribu es uzreiz lielu kalnu gāzt, bet tā laikam lietas neiet. Vispirms izzināt, kā ..

Uzdāviniet man lūdzu šo Imanta Ziedoņa biogrāfisko multimediju DVD (saite) 
un šo te arī -  Imanta Ziedoņa klausāmgrāmatu "Kukainīt, re, kā saule spīd"(saite)
Jauna apmātības ēra ir sākusies!

Sasodīts, tik daudz labu domu tiek aizlaists vējā. 

Nekad vairs tās atpakaļ neatnāk. 

Un vēl sliktāk .. tā tapusi par ikdienu.

__________________________________________________

Kukainīt! Re, kā saule spīd! Iemācies sauli, kukainīt! 

/I. Ziedonis/

 Vienu rītu es celšos un iešu uz jūru. Es gaidīšu sauli. Sveikšu to un iemūžināšu.

Chicane - Early 

 

My favorites

Neesmu ne īsta patriote, ne optimiste - reāliste

Tu sēdi un piere tev saraukta. Un tad tu nenoturies un jautā:
''Kāpēc tā? Kāpēc tik salta un kāpēc dusmas? Kas tevī plosās?'' 
Nemaz par jautājumiem nebrīnos. Ne viens vien jau paspējis uzdot tos. .. Ir arī atbilde, bet ne no tām īsajām  un konkrētajām.

"Man riebjas. Man riebjas attieksme, kura ieperinājusies visos latviešos, dažos mazliet un citos ļoti. Dēļ krīzes jeb problēmu problēmam. Nauda, veselība, bezspēks, motivācijas trūkums, pesimisms, dusmas, slinkums. Nu jā, katram uznāk, arī man biežāk nekā vēlētos, taču es nevaru ciest, ka uz viena no tiem uzsēžas un nekāpj nost. Neko nedara, čīkst, pat sapņu pilis nebūvē. Āaaaah, es nepārtraukti štukoju, kur ielīst, lai būvētu sev spožāku nākotni un veidotu pieredzi, lai dzīvē pēcāk vieglāk sisties. Nē, nu protams, ne pa ķeksi sev nevajag līst. Izošņāt visu, sev vajadzīgo, apsvērt piedāvājumus, uzrakt pašam kaut ko vai vēl labāk jaunu izveidot.

Bet nē, es dzirdu, 'pff, es negribu, man nevajag, man neinteresē, man nav laika'. Pie velna, ko tad dara!? Nu labi, ir jau aktīvisti, kas jau kaut kur ir iekšā, bet, cik trakoti daudzi sēž mājās un blenž TV, čato vai piektdienas, sestdienas noballē, ka atķerties līdz pirmdienai nevar. Neteikšu, ka man tā nepatīk. Patīk, pabaudu, bet pat tad es domāju, vai tas man ko dos. Kaut neviltotu prieku? Draugu? Laimi? Un vai tā ir dzīves jēga?

Šodien vēl skolotāja teica, ka strīdēties raudāt šai dzīvē nekā dēļ nevajag. Nu cmon', brīžiem šķiet, ka asaras un sava viedokļa aizstāvēšana ir pēdējās cilvēciskās atliekas mūsos. Pat veikalā vairs reti kurš palūgs, lai palaiž. Drīzāk tā vienkārši ar savu groziņu iedurs mugurā un aizstumsies tālāk. 

Un tā nekā negribēšana, nedarīšana. Es zinu. Visas ambīcijas kaut kur noglabātas labākiem laikiem. Nu tak, kāpēc? Tie labie laiki tad tā arī nepienāks. Ir jādara, savi sapņi jāīsteno un, ja tie liekas pārāk tāli, tad jādala pa daļām. Pa maziņam, taču ar tik daudz var sasniegt. 

Ak jā, es dusmojos. Uz valdību, uz sevi, kad slinkums, kad nesanāk, uz attieksmi. Vai dieniņ, kur es tik pareiza?! Klikšķis man. Bet nu zini, es neienīstu nevienu individuāli, es tik ienīstu to, kas pēc maniem uzskatiem galīgi nav labs. Un tev jau vajadzētu zināt, ka tiecos uz ideāliem. Gandrīz vienmēr. Tāpēc darīt, citādi nekas labs negaida ne pašus, ne mūsu dzimteni. Katram taču būs kāds iemesls kā dēļ ..

Atkal man ir sakāpinātas emocijas, varbūt tāpēc es kļūdos, bet tiešām ne tikai domās, bet uz ādas ez to jūtu. Pilnīgi nelabi metas. Piedāvā tik kaut ko, paskatīsies uz tevi kā muļķi un vēl pakritizēs. Nezinu, man gan liekas, ka pat tagad, kad neklājas Latvijai labi, ir kur darboties. Kaut sākumā neko daudz nedod pretī, taču tā tomēr ir pieredze un smuki punktiņi CV.
Nu tā es šobrīd dzīvoju. Uz lapiņu lapiņām visādi projekti. Man liekas forši. Es zinu, ko gribu, un eju uz to, kā jau teicu, pa maziņam un varbūt pat pa apkārtceļiem, bet eju. Un priecājos par tiem, kas saka, 'o malacis, es arī gribu, labprāt pievienojos, kāpēc ne' utt. 

Nedaudz pozitīvākiem taču vajag mums būt, tak pavasaris. Pavasarī cilvēks alkst pēc svaigā ... nu lūk, darīt vajag. Priecāties vajag. Un baudīt. 

Es nepārdomāšu .. "

Man smaržo. Man pavasaris. Es mīlu to. Ar ausīm, acīm, ožu, ādu un sirdi.