No novembra un decembra man atmiņā mūžam paliks viena sirdij silta tikšanās.
Tikšanās, kurā mēs gājām pa blāvi izgaismoto Pionieru ielu, cauri mazliet apsnigušajam pilsētas rātslaukumam uz mūsu jau iecienīto, mājīgo kafejnīcu. Tajā piparmētru tēju kā ierasts. Taču jau tad likās šis vakars dīvains. Pretī sēdēju Tev apjukusi. Atmosfēras saviļņota un domu tukša. Es pamanīju Tavas lieliskās manieres, analizēju katru žestu un vārdu.
Turpinājām iet pa baisu nostāstu apvīto Rīgas ielu. Un man nebija ar Tevi kopā ne drusciņas bail. Tā mierīgi līdz pontontiltiņam, kuru sals brakšķināja, no kura pīles skaitījām. Tur sirds atkal sažņaudzās, atgādināja apstāties. Es pretojos sev un stāvēju uz vietas, tilta vidū, nezinādama, kāds būs turpinājums. Bet Tu saprati un zināji, ko tas nozīmē. Tu paņēmi mani aiz rokas un vedi pāri tiltam. Mēs pirmoreiz tik tālu bijām gājuši. Viss no otras puses. Tevis apņemta man pilsēta likās, stipru un drošu mūru ieskauta, no vidus zaļgans enerģijas starojums. Un koki, tie vienreizēji izdaiļoja upes krastus. Izskatījās pēc pasakas, kuru nelasa, bet gan uz kuru mūžīgi varētu lūkoties.
Mēs iegājām pār, salīdzinoši ar pontontiltiņu, varenāko Mēmeles tiltu atpakaļ pilsētas sirdī, nogriezāmies un gājām atkal pa Rīgas ielu, tikai uz to pusi, kur kopā vēl nebijām devušies. Es vedu Tevi uz vietu, pie upes, no kuras pavērās brīnumains skats uz tiltu, uz to ceļu pa kuru tikko bijām gājuši.
Un tad, Tava skatiena sekota un roku vaļā nelaista, es sapratu, ka no sirds esmu iemīlējusi Tevi un Bausku, ka skaistums ne tik tajā, kā mūris izskatās, bet arī tajā, kā tas liek justies.
